Diena 15: Šopings Keiptaunā

Pēdējā pilnā diena Keiptaunā. Diemžēl. Principā diena ir brīva un katram ir iespējas darīt un doties, kur sirds vēlas. Daļa no mūsu grupas dodas brīvsolī pa pilsētu, jo divu nedēļu laikā tādas brīvas dienas īsti vēl nav bijis. Savukārt, otra puse pievienojas man un mammai ceļā uz Keiptuanas lielāko iepirkšanās centry Canal Walk.

Canal Walk iepirkšanās centrs

Iepirkšanās centrs ir salīdzinoši jauns un divos stāvos izvietoti 400 veikali, kas atvērti no 9iem rītā līdz 9iem vakarā. Sākotnēji vienojamies, ka pietiks ar 2 stundu iepirkšanos un izklīstam, kur nu kurais. Lai arī veikals ir ļoti liels, mums izdodas saskrieties Woolworth un saprotam, ka ar 2 stundām mums nepietiks, pagarinam savu šopingu vēl par stundu. Ieskatam, ielieku veikala apakšstāva karti:

apakšstāvs Canal Walk

Vēl tikpat liela teritorija ir arī otrajā stāvā, tikai ar skaitliski vairāk veikaliem. Lielos vilcienos apakšstāvā ir vienkāršāki veikali- lielāki outleti, savukārt, augšstāvā vairāk dizaineru veikali.

Canal Walk no ārpuses. Foto aizņēmos internetā.

Turpat blakus Canal Walk atrodas Ratanga junction izklaides centrs ar amerikāņu kalniņiem, kur izbraukšanai Kobrā nepieciešams visvairāk drosmes. Šo gan mēs izlaidām, jo nevienam nebija interese par amerikāņu kalniņiem, bet pieņemu, ka dulliem jauniešiem tur patiks:)

Atgriezāmies Keiptaunas centrā agrā pēcpusdienā un vēl atlika laiks, lai atpūstos Keiptunas ielās:)

R

Diena 14: District 6, Langa un Kirstenbosch botāniskais dārzs

Līdz šim mēs esam redzējuši jau daudz skaistu vietu un jauku lietu, šodien nedaudz pieskārsimies arī "medaļas otrai pusei" - aparteīdam (1948-1994) un ieskatīsamies vienā no pilsētas nabadzīgajiem rajoniem. 

Dienu aizsākam ar vizīti District 6 muzejā. Sestais apgabals ir rajons, kas aparteīda politikas ietvaros tika rezervēts lietošani tikai un vienīgi baltās ādas krāsas pārstāvjiem. Bet tā kā šeit vēsturiski uzturējās vairāk tumšādaino un krāsaino - rajons tika nolīdzināts burtiski "līdz ar zemi", atstājot vienīgi ielas segumu un dievnamus. Vēl šodien sestais apgabals lielākoties ir neapbūvēta teritorija gandrīz pašā pilsētas centrā. 

Daļa no sestā apgabala iedzīvotājiem tika pārvietoti uz Langas piepilsētu- township. Taču galveno daļu Langas iedzīvotājus vēsturiski sastāda imigrējušo strādnieku ģimenes. Aparteīda laikā šeit tika sabūvētas sava veida kopmītnes, kur uzturēties strādniekiem bez ģimenēm, kuriem tikai izsniegtas darba atļaujas uz gadu. Aparteīdam sabrūkot, iebrauca arī sievas un bērni. Strādnieki galvenokārt bija isiXosa cilts pārstāvji un ieveda Keiptaunā savu kultūru. 

Katrs mēģina nopelnīt iztiku kā nu var.

Langas bērni un fonā delikatese- aitas galvas.

Ieskats piepilsētā izraisa zināmu šoku par to, kā vienas pilsētas ietvaros var dzīve būt tik nevienlīdzīga! Daži no mūsu grupas atteicās no ekskursijas pa pašu piepilsētu, kur iegriezāmies dažās mājvietās un nogaršojām vietējo alu. 

Jāatzīst, ka man pilnībā pietiek ar pāris stundu pastaigu pa piepilsētu, lai sajustos nespēcīgs un vainīgs par to, ka man ir vairāk... tāpēc mēs īpaši nekavējāmies un, lai atbrīvotos no nospiedošās sajūtas, devāmies uz Kirstenbošas botānisko dārzu. 

Kirstenbošas nacionālais botāniskais dārzs ir pirmais dārzs pasaulē, kas veltīts vietējās (Dienvidāfrikas) floras saglabāšanai un šogad svin savu 100 dzimšanas dienu! Dārza teritorija aizņem 528 hektārus no Galda kalna austrumu nogāzes, taču kultivētais dārzs ir 36 hektāru apmērā- arī ar to pietiek:)

Kirstenbošas botāniskais dārzs, foto no personīgā arhīva.

Kirstenbošas botāniskais dārzs. 

Dārza izstaigāšanai vēlams atvēlēt pāris stundas. Un tiem, kam dārzniecība interesē īpaši, iesaku atvēlēt dārzam vēl vairāk laika. Dārzā ir apskatāmi ne tikai augi, bet atrodams arī fantastisks restorāns (Moyo), kafejnīca, mākslas galerija, grāmatnīca, labs suvenīru veikals un daudz pozitīvu cilvēku:) Tā mēs noslēdzām dienu uz pozitīvas nots:)

R

Diena 13: Rietumkrasts

Šodien ir plāns ne tikai uz kaut ko paskatīties, bet arī atpūsties saulītē - braucam uz Rietumkrastu (West Coast). Brauciens ir vairāk kā 100km. Pirmā pieturas vieta - izglītojoša- !Khwa ttu. != klikšķis, pamēģini nu izrunāt! !Khwa ttu ir San, jeb bušmeņu izglītības un kultūras centrs. San / bušmeņi ir vieni no Āfrikas pirmiedzīvotājiem, kas apdzīvoja Keiptaunas apkārtni pirms šeit ieradās eiropieši.

Foto no interneta - atzīšos- tādi San apkārt vairs nestaigā:D

San ir slaveni ir savu medību mākslu un spēju izmantot augus gan uzturā, gan medicīnā. Galvenais veids kā san nodrošina medījumu- pēdu dzīšana un spēja skriet lielus gabalus, pat burtiski noskrien antilopes! San kultūrā svarīgi elementi ir dievlūdzējs un elands. Tiek uzskatīts, ka san viedie spēj pieņemt dažādas dzīvnieku formas atrodoties transā. Ļoti interesanta ir arī valoda- pilna klikšķu un svilpienu- tāda, lai zvēri neuztvertu, ka sarunājas cilvēki. Valoda ļoti sarežģīta mūsu- eiropiešu ausij, kas ir viens no iemesliem, kāpēc eiropieši uzskatīja san par "neattīstītiem", jo nespēja ar viņiem komunicēt.

Pēc kultūras centra apmeklējuma devāmies uz Rietumkrasta nacionālo parku, kas slavens ar savu seklo lagūnu, kura ir populāra migrējošo putnu ziemas mītne. Diemžēl putnu barus mums neizdevās ieraudzīt, jo bioloģiski svarīgās teritorijas nav atvērtas publikai- lai putniņi var uzbaroties garajam lidojumam. 

Taču mēs redzējām un aptaustījām Atlantijas aukstos ūdeņus - daži pat dabūja tos izbaudīt vairāk nekā būtu gribējies - okeāna vilnis pacentās :D. Apskatījuši dullo okeānu, devāmies uz mierīgākiem ūdeņiem- lagūnu. Pa ceļam mums paveicās un redzējām ēlandu baru pavisam tuvu ceļam! 

Atlantijas okeāns West Coast nacionalaja parka

Lagūnā ūdens par grādiem 10 siltāks nekā okeānā, jo saulīte paspēj sasildīt. Smiltiņa pludmalē balta- kā radīta sauļošanās procedūrai:). Ar peldēšanos gan gāja visādi - bija jābrien, jābrien, jābrien..... jābrien un jābrien, lai tiktu līdz peldēšanai piemērotam dziļumam:) Tāda nu lagūnas daba!

Langebaan lagūna

Skats uz lagūnu pa gabalu

Pēc izgulēšanās smalkajās smiltiņās atgriezāmies "pārblīvētajā" Keiptaunā:)

R.

Diena 12: Labās Cerības rags un Āfrikas pingvīni

Vieta, kas, esot Keiptaunā, noteikti jāapskata ir Labās Cerības rags! Mēs visi esam ģeogrāfijā mācījušies pasaules tālākos stūrus, tai skaitā Labās Cerības ragu. Bieži vien mēs neeatminamies, ka tas ir nevis tālākais Dienvidu punkts, bet gan Āfrikas kontinenta tālākais dienvid-rietumu punkts. Taču mēs vienmēr atceramies, ka tāds bija - lipīgs nosaukums!:) 

Tātad, braucam pēc labajām cerībām!

Galvenais ceļa mērķis- Labās Cerības rags-  taču ne vienīgais:D
Šeit foto gan no arhīva, jo "mūsu dienā" tam apkārt bija "melnais mākonis":)

Pa ceļam apskatāmi vēl tādi ievērojami objekti kā Camps Bay, Hout Bay osta, Chapmans Peak ceļš, Simons Town pilsētiņa, Boys drive un, protams, Āfrikas pingvīnu kolonija- Boulders beach:)

kas attiecas uz Boulders pludmali, mums paveicās, trāpījām tur vēl laikā, kad nebija iestājies pilnīgs paisums un varējām pingvīnus apskatīt bez žoga starp mums. daži pat pamanījās nopeldēties ar pingvīniem- droši vien - drosīgākie, kam nebija auksti:D

R

Diena 11: Vīna ieleja (Stellenbosch, Franschoek)

1.janvāris Dienvidāfrikā ir izveidojusies par "nacionālo pludmales dienu" - ne jau oficiāli, bet visi tomēr zin un dodas uz pludmali. Tieši tamdēļ mēs izvēlējāmies pretējo- davāmies prom no pludmales. Todien pludmale izrādījās ne tikai pārpildīta ar cilvēkiem, bet arī vēja pārņemta, šeit pierādījums:

Strand pludmale. Paldies Taigai par bildi:)

Mūsu izvēle šoreiz- Dienvidāfrikas lauki! Kā pirmo apsatījām Vergelegen vīna darītavu tepat Somerset West. Vergelegen tulkojumā nozīmē "atrodas tālu", jo laikā, kad to izveidoja, 50km  no Keiptaunas bija uzskatāms par visai nozīmīgu attālumu. Šī saimniecība piederēja tā laika Keip-kolonijas gubernatoram Vilemam Adrianam van der Stelam (Willem Adrian van der Stel), kurš gan neesot pienācīgi veicis gubernatora pienākumus un tāpēc īpašumi viņam tika atsavinātu un pats tika aizsūtīts atpakaļ uz Holandi.

Vergelegen vīna pagrabs

Vergelegen saimniecību iepazinām gan no iekšpuses, gan ārpuses. Jāpiemin, ka no ārpuses vīna pagraba iepazīšana bija visai apgrūtinoša, jau iepriekš pieminētā vēja dēļ - nevarēja dzirdēt ko gids stāsta un dažam labam nācās skriet pakaļ cepurei :D. Pēc procesa un pagraba iepazīšanas, kārta bija vīnam!

Vīna degustācija Vergelegen vīna darītavā

No Somerset West devāmies uz Stellenbosch pilsētiņu. Kas ir otrā vecākā pilsēta Dienvidāfrikā. Stellenbošas vīna ceļš ir arī vecākais vīna ceļš valstī. Paskatieties veikala plauktos p[ie Dienvidāfrikas vīniem, liela daļa no tiem nāks no Stellenbošas reģiona. Pilsētiņa ir diezgan jauka un romantiska, ar ozolkokiem rotā'tām ieliņām. Iegriezamies Omm Samie se Vinkel veikaliņā- kas sniedza ieskatu kā izskatījās veikaliņi nemaz ne tik senā pagātnē:)

Ar vienu vīna darītavu, protams, nepietiek, tāpēc devāmies nodegustēt vīnu arī Warvik vīna darītavā, kas gatavo arī Pinotage- vienīgo pa īstam Dienvidāfrikas vīna šķirni- tā ir izveidota Stelenbošas universitātes paspārnē. 

Aizbraucām apskatīt arī Frančuku, kas ir slavena tieši ar franču hugenotu kādreizējo koncentrāciju šajā apvidū. To vēl atgādinu vīna darītavu nosaukumi: La Motte, La Provence u.c. pati franču valoda gan nav izdzīvojusi, bet Dienvidāfrikai lielā mērā par labām vīndarītāju tradīcijām jāpateicas franču ietekmei.

Skats no Tokara vīna darītavas. Foto no personīgā arhīva.

Atpakaļceļā braucām pa Hellshoghte (Elles augstumiem), kas ieguvis šādu nosaukumu pateicoties izvēlētajai kalna pārejai. Tāpat kā daudzas citas kalnu pārejas, arī šī ir izveidota uz kādreizējās ziloņu takas. Ziloņus gan mē- cilvēki esam no šī apvius jau sen "izdzīvojuši".  Pa ceļam iegriezāmies Tokara vīna darītavā, kas diemžēl jau bija slēgta vīna degustācijām. Tomēr skati joprojām bija iespaidīgi:)

Pirms atgriezāmies naktsmājās nobraucām gar pludmali, kas joprojām mutuļoja no lielā apmeklētājus skaita, kas bija atbraukuši ne tikai ar privātajiem auto, bet autobusiem!!!

R

Diena 10: Kāpiens Steenbras upes ielejā

2012.gada pēdējā diena. Vai tad to var tā mierīgi pavadīt, sēžot pludmalē? Protams, nē! Labāk kāpsim kalnā!!!:) Šoreiz mana iecienītākā taka- Steenbras upes ieleja.

Steenbras upes tilts pie ietekas okeānā.

Taka sākas no okeāna krasta un iet dziļāk kalnos. laiks ir fantastisks, nav neviena mākonīša. Kāpiens noteikti ir daudz mierīgāks un vieglāks nekā Galda kalna iekarošana:) Taka iet augšā, lejā, tad atkal augšā un lejā un vēl trešo reizi augšā un lejā- trīs labas lietas. Un kas ir visfantastiskākais - otrā galā mūs gaida dabīgi klintīs izveidojušies baseini - kā radīti atveldzējošai peldei pēc karstā kāpiena!

Steenbras upes baseini, vietējiem zināmi arī kā  Kristāla baseini. 

Otrais baseins, lielākais.

Ja vēlaties apskatīts šo baseinus dzīvē, der atcerēties: ka biļetes jāiegādājas iepriekš Helderberg Nature reserve (Somerset West), grupā jābūt ne mazāk par 3 cilvēkiem un bērni, kas jaunāki par 12 gadiem, nav atļauti uz šīs takas. 

Es no sirds iesaku šo vietu apmaklēt, ja jums ir tāda iespēja:).

Diena 9: Āfrikas tālākais dienvidu punkts

No rīta viesu nama īpašnieki mums ir sarūpējuši fantastiskas brokastis- omlete pēc katra gaumes un svaigi malts ogu kokteilis katram glāzē. Nemaz nepieminēsim dažādās broksatu pārslas un augļus:) Nevienam īsti negribas pamest šo fantastisko viesu namu. Tomēr mums plāns ir visai iespaidīgs- jāapskata Āfrikas kontinenta tālākais dienvidu punkts. Lai gan kilometru ziņā tas nav šāsumīgi tālu (ir veikti garāki pārbraucieni) tomēr jāņem vērā, ka šoreiz nebrauksi vis pa lielo šoseju, bet pa mazākiem reģionālajiem ceļiem.

Ap puklsten 12iem ierodamies Aghulas ciemā, kas izvietots turpat pie Adatas raga. Pirms došanās uz pašu ragu, iegriežamies vēsturiskājā un joprojām aktīvajā Aghulas bākā. Drosmīgākie no mums tiek līdz pašai augšai- ne tik drosmīgie, paliek zemākā stāvā:)

Adatas rags savu nosaukumu ir ieguvis pateicoties kopmasa adatiņai, kas ik palaikam ir lēkājusi un rādījusi dažādu rādījumu. ņēmām un pārbaudījām šo teoriju:) Adatiņa tiešām lēkāja ap 10 grādu leņķi! Adatas rags savu nosaukumu ir pelnījis!

Adatas raga piemiņas zīme

Adatas rags, fonā Adatas raga bāka

Stāsta, ka šeit satiekas Indijas un Atlantijas okeāns... man gan gluži negribētos piekrist, jo nevar novilt svītru ūdenī. Balstoties uz faktiem par ūdens temperatūru un okeāna straumju virzību, jāsaka, ka šeit satiekas Indijas okeāns ar sajaukumu, kurā ir manāmas gan siltās Aghulas straumes, gan aukstās Bengāļu straumes ūdeņu iezīmes:)

Izpētījuši Adatas ragu devāmies pusdienot vienā no vietējiem restorāniem- jāazīst, ka pieredze nebija no tām labākajām. Maltītei jau nebija ne vainas, bet restorāns šķiet nespēja tikt galā ar lielo ļaužu pieplūdumu un mums pusdienas bija jāgaida turpat vai stundu. No Aghulas atvadījāmies tikai ap pulksten 4 pēcpusdienā un devāmies uz Hermanus.

Hermanus pilsētiņa ir slavena ar vaļu vērošanu sezonas laikā, kas ir jūnijs- novembris. Brauciens mums tomēr sagādāja piedzīvojumu- tā paša ugunsgrēka veidā. Šoreiz mums nācās gaidīt kāmēr ugunsdzēsēji nozāģēs pie ceļa esošos kokus, kas cietuši ugunsgrēta laikā. Veiksmīgi nonācām Hermanus, kur varējām izbaidīt īsu psataigu gar klinšaino pakrasti. 

Hermanus piekraste

Naktsmājās mēs nonācām vēl apmēram pē 2 stundām, kad jau bija iestājusies tumsa. Diemžēl tās vēl nebija piedzīvojumu beigas- izrādās nakstmāju saimnieki arī izbrauku;si brīvdienās un atstājuši par uzraugu vietējo palīgu, kas lāga netrunā ne angliski, ne afrikāns. Lai nu kā veiksmīgi visu atrisinājām un beidzot varējām doties ilgi gaidītajā dušā un izbaidīt naktsmieru:)