Ap puklsten 12iem ierodamies Aghulas ciemā, kas izvietots turpat pie Adatas raga. Pirms došanās uz pašu ragu, iegriežamies vēsturiskājā un joprojām aktīvajā Aghulas bākā. Drosmīgākie no mums tiek līdz pašai augšai- ne tik drosmīgie, paliek zemākā stāvā:)
Adatas rags savu nosaukumu ir ieguvis pateicoties kopmasa adatiņai, kas ik palaikam ir lēkājusi un rādījusi dažādu rādījumu. ņēmām un pārbaudījām šo teoriju:) Adatiņa tiešām lēkāja ap 10 grādu leņķi! Adatas rags savu nosaukumu ir pelnījis!
 |
| Adatas raga piemiņas zīme |
 |
| Adatas rags, fonā Adatas raga bāka |
Stāsta, ka šeit satiekas Indijas un Atlantijas okeāns... man gan gluži negribētos piekrist, jo nevar novilt svītru ūdenī. Balstoties uz faktiem par ūdens temperatūru un okeāna straumju virzību, jāsaka, ka šeit satiekas Indijas okeāns ar sajaukumu, kurā ir manāmas gan siltās Aghulas straumes, gan aukstās Bengāļu straumes ūdeņu iezīmes:)
Izpētījuši Adatas ragu devāmies pusdienot vienā no vietējiem restorāniem- jāazīst, ka pieredze nebija no tām labākajām. Maltītei jau nebija ne vainas, bet restorāns šķiet nespēja tikt galā ar lielo ļaužu pieplūdumu un mums pusdienas bija jāgaida turpat vai stundu. No Aghulas atvadījāmies tikai ap pulksten 4 pēcpusdienā un devāmies uz Hermanus.
Hermanus pilsētiņa ir slavena ar vaļu vērošanu sezonas laikā, kas ir jūnijs- novembris. Brauciens mums tomēr sagādāja piedzīvojumu- tā paša ugunsgrēka veidā. Šoreiz mums nācās gaidīt kāmēr ugunsdzēsēji nozāģēs pie ceļa esošos kokus, kas cietuši ugunsgrēta laikā. Veiksmīgi nonācām Hermanus, kur varējām izbaidīt īsu psataigu gar klinšaino pakrasti.
 |
| Hermanus piekraste |
Naktsmājās mēs nonācām vēl apmēram pē 2 stundām, kad jau bija iestājusies tumsa. Diemžēl tās vēl nebija piedzīvojumu beigas- izrādās nakstmāju saimnieki arī izbrauku;si brīvdienās un atstājuši par uzraugu vietējo palīgu, kas lāga netrunā ne angliski, ne afrikāns. Lai nu kā veiksmīgi visu atrisinājām un beidzot varējām doties ilgi gaidītajā dušā un izbaidīt naktsmieru:)
