Pārgajiens Hout Bay ar suni / Hout Bay hike with a dog

Man ir tā privilēgija strādāt maiņās, kas atļauj darba dienās, kas kalnos un uz ceļiem ir daudz klusākas, doties kādā kalnu pastaigā. Viena nelaime tomēr ir- drošības aspekts. Gan jau ir dzirdēts, ka Āfrikā ir nedroši un vienatnē nekur iet nedrīkst- bīstami.

Tāpēc es dikti priecājos, ka mums ir Bīmers (oficialais viņa vārds gan ir BMW). Bīmers ir labrodora un (vetārsts ir par to parliecināts, bet mēs nē) rotveilera jauktenis.  Bīmeram arī dikti patīk pastaigas kalnos. Viņš gan pēdēja laikā ir pieņēmies svarā un vairs nav tik aktīvs kā man gribētos.

Tā kā man bija brīva diena līdz 4iem pēcpusdienā, kad jābrauc pakaļ bērniem uz skolu, gribēju iziet Panorama route Hout Bay, kas pēc grāmatas apraksta bija 7 stundu pārgājiens. No šīs idejas nācas atteikties, jo uz takas ir kāpnes, kas nav pa spēkam sunim, turklāt Bīmeru uzstiept pa kāpnēm man nav pa spēkam. Rezultātā samierinajos ar daudz vienkāršāku, lēzenu taku paralēli slavenajam Čapmans pīka (Chapmans Peak) ceļam. Un labi ka tā!

Diena bija pamatīgi karsta. Decembris ir viens no karstākajiem vasaras mēnešiem Dienvidafrikā. Taka nav smaga, jo praktiki tajā nav kapūmu un kritumu, ja neskaita sekotnējo kapienu un beigās- nokapšanu lejā līdz ceļam. Toties kas par skaistumu!!

Skati, kā paši saprotiet no bildēm, bija vienreizeji! Bet mani pārsteidza ziedi! To bija liela dažādība un lielā daudzumā! Parasti viskošākie mēneši ir Oktobris un Novembris, kad saulītes vairāk, bet saknes vēl nav aizmirsušas par lietus periodu.

Kopējais noietais attālums bija 10km. Mēs uzsakām gājienu pie Austrumu nocietinajuma (East Fort) un pa kalnu taku gājām Čapmanspīka virzienā. Atpakaļ nācam pa ceļu. patiesībā kājāmgājējiem uz ceļa atrasties nav atļauts, bet es baidījos, ka Bīmeram būs grūti iet atpakaļ pa taku- izskatījās parāk noguris. Patiesībā, viņš man vispār atteicās iet un man bij jāskrien pēc mašīnas, kāmēr viņš mani ēniņā gaidīja. Izrādās, ka karstais asfalts bija daudz sliktāka izvēle nekā akmeņainā kalnu taka. Mājās apskatīju Bīmera ķepas- kas bija noberztas/ uz asfalta nodezinātas jēlas- nav brīnums, ka viņs negribēja iet...

Kopš Decembra sunīts jau ir atkopies, uzlikts uz diētas un gatavs jauniem piedzīvojumiem:) Tā lūk!

Ritma,
Keiptauna

Chapmans Peak taka

Chapmans Peak Keiptaunā ir vairāk pazīstama dēļ ceļa, kas ved no Hout bay uz Noordhoek un val lepoties ar 114 līkumiem gar klinšano Atlantijas okeāna krastu. 

Haut bay līcis no takas (pirms iekāpām mākonī)

Taču šoreiz mēs nolēmām šajā smailē uzkāpt nevis izbraukt ceļu. Chapmans Peak ir maksas ceļš, bet lai tiktu uz taku, nav jāmaksā, jo tā sākas tur, kur ceļa bezmaksas daļa sākas. 

Taka nav smaga un/ vai bīstama. Vienā virzienā aizņem apmēram 1.5 studas. Sākuma kāpiens ir diezgan stāvs tāpat kā beigu kāpiens, taču pa vidu bija diezgan lēzens :) Pa vidu ir pāris strautiņu un takai ir vairāki atzari, kas iet uz citām smailēm. Tā kā mūsu plāns bija Chapmans peak, mēs pie tā pieturējāmies. 

Skats uz Indijas okeāna pusi 

Jāatzīst, ka mūsu izvēlētā diena nebija no tām piemērotākajām šim kāpienam- kalna galā karājās mākonis, kas mums tā arī neļāva ieraudzīt skatu no pašas Chapmans peak smailes. Teorētiski mēs skatījāmies uz Labās cerības raga pusi, no Galda kalna grēdas gala- diemžēl daudz tālāk par 100m mēs mākoņa dēļ neredzējām - būs jākāpj vēlreiz!:)

Augšā, kā jau sagaidāms, bija auksti! Tikušas lejā mēs iebraucām vienā no jaukajām Hautbay kafejnīciņām uz kafiju un siltajā saulītē pat neticējās, ka tiko mums visām bija auksti...

Skats no slavenā Chapmans Peak ceļa